Kad 1878. gadā nodibināja britu Bicycle Touring Club, tā biedri bija vīrieši, un daudzus no viņiem vienoja braukšana ar augstriteņu velosipēdiem. Sievietes jau piedalījās dažos kopīgos izbraucienos, bieži ar trīsriteņiem, taču dalība braucienā vēl nenozīmēja vienlīdzīgu vietu klubā. 1880. gadā organizācija atvēra pilntiesīgu biedra statusu arī sievietēm. Oktobrī Džīnija Velforda kļuva par pirmo uzņemto biedri, kurai bija tādas pašas tiesības un pienākumi kā vīriešiem.
Sākumā Džīnija brauca ar trīsriteni; vēlāk kopā ar vīru Ričardu Valteru Velfordu viņa izmantoja arī Salvo divvietīgo trīsriteni, kur braucēji sēdēja līdzās. Deviņdesmitajos gados viņa apguva braukšanu ar parastu divriteni Londonas iekštelpu braukšanas skolā. Viņas biedra kartē, kas datēta ar 1880. gada oktobri, uzruna “Mr” bija nosvītrota un aizstāta ar “Mrs”. Šī sīkā korekcija spilgti parāda, ka kluba noteikumi mainījās ātrāk par tā veidlapām.
Velfordas dzīve neaprobežojās ar riteņbraukšanu. Viņa bija prasmīga fotogrāfe, veidoja ainavu un studijas portretu attēlus, izstādījās arī ārpus Lielbritānijas un saņēma daudzus apbalvojumus. Vēlāk viņa turpināja ģimenes fotodarbnīcu darbu. Savukārt klubā sieviešu skaits auga: 19. gadsimta deviņdesmito gadu vidū aptuveni trešdaļa jauno biedru bija sievietes. Velfordas stāstā divas neatkarības formas — pārvietošanās un radošs darbs — savijas vienā laikmeta pārmaiņu ainā.