Kad 19. gadsimta beigās izplatījās zemākais un vieglāk vadāmais drošais velosipēds, arvien vairāk sieviešu varēja braukt patstāvīgi. Garie svārki gan ne vienmēr bija ērti vai droši līdzās riteņiem un pedāļiem, tāpēc apģērba izvēle kļuva par daļu no pašas velobraukšanas attīstības.
1890. gados parādījās svārki, kurus braucienam varēja pārveidot ar pogām vai auklām. Citas braucējas izvēlējās platākas īsās bikses un jaku. Šāds tērps deva lielāku kustības brīvību, taču tolaik varēja izraisīt arī sabiedrības nosodījumu.
Spriedzi spilgti parādīja 1898. gada gadījums Anglijā: velobraucējai lēdijai Harbertonei viesnīcā atteica apkalpošanu viņas praktiskā tērpa dēļ. Velotūristu klubs lietu virzīja tiesā, tomēr zaudēja. Strīds rāda, ka tiesības ērti braukt ar velosipēdu tolaik bija saistītas arī ar tiesībām pašai izvēlēties apģērbu.