Stelvio pārejas ceļš ir viens no tiem maršrutiem, kuru attēlu ar serpentīniem daudzi pazīst vēl pirms paša brauciena. Stelvio nacionālais parks norāda, ka ceļš paceļas līdz 2758 metriem un Dienvidtiroles nogāzē vien ietver 48 asus pagriezienus. Tie nav tikai iespaidīgi skaitļi: katrs līkums prasa vietu trajektorijai un skatu uz to, kas notiek aiz nākamā akmens mūra. Motociklistam te vairāk palīdz vienmērīgs temps nekā steiga pēc pārejas virsotnes.
Ceļa stāsts sākās 19. gadsimtā. Parka aprakstā minēts, ka 49 kilometru garo projektu īstenoja no 1820. līdz 1825. gadam un tā pamatveidols kopš tā laika maz mainījies. Brauciens tādēļ ir arī sastapšanās ar kalnu ceļu būves vēsturi: serpentīni seko nogāzei, nevis taisnai līnijai kartē. Pie augstuma un mainīga kalnu laika ir prātīgi ieplānot pieturas, pārbaudīt ceļa stāvokli un neuzskatīt skaistu panorāmu par iemeslu zaudēt koncentrēšanos līkumā.
Maršrutu plānojot, jāņem vērā arī citi ceļa lietotāji. Nacionālais parks Stelvio min kā iecienītu vietu gan motociklistiem, gan velobraucējiem; vasaras beigās tur notiek velobraukšanas diena, kad ceļu slēdz motorizētai satiksmei. Pirms izbraukšanas tāpēc jāpārbauda konkrētās dienas piekļuve un laikapstākļi. Vislabākā Stelvio pieredze nav mēģinājums saskaitīt līkumus pēc iespējas ātrāk, bet gan brauciens, kurā paliek laiks droši ieraudzīt kalnus.