1934. gada 11. decembrī Terēza Volaha un Florence Blenkirona no Londonas devās uz Keiptaunu ar 600 kubikcentimetru Panther motociklu, Watsonian blakusvāģi un nelielu piekabi. Abas bija pieredzējušas motosportistes, taču šoreiz viņu pārbaudījums bija nevis sacīkšu trase, bet garš ceļš cauri Āfrikai.
Sahāras šķērsošana sākās decembra beigās un ilga aptuveni mēnesi. Uz akmeņainajiem ceļiem nācās labot cauras riepas un salūzušu blakusvāģa stiprinājumu. Smiltis un putekļi radīja arī nopietnu dzinēja bojājumu; rezerves detaļu gaidīšana ceļojumu aizkavēja vēl vairākas nedēļas. Maršruts turpinājās caur Nigēriju un Austrumāfriku, līdz 1935. gada 29. jūlijā abas sasniedza Keiptaunu.
Atpakaļceļš izvērtās citādi, nekā bija plānots: slimības dēļ Volaha atgriezās pa jūru, bet Blenkirona devās uz ziemeļiem viena ar citu motociklu un blakusvāģi. Viņu brauciens rāda, ka tālceļojuma būtība nav tikai galamērķis. Tikpat svarīga ir spēja pielāgoties, salabot tehniku un pieņemt sarežģītus lēmumus ceļā.