1941. gadā britu Kara ministrija uzdeva BSA izveidot salokāmu velosipēdu desanta karavīriem. Iecere bija dot viņiem pārvietošanās līdzekli pēc nolaišanās. Raksturīgās izliektās rāmja caurules veidoja divas savienotas puses: atskrūvējot divas lielas rokas skrūves, priekšējo daļu varēja pagriezt sānis un salocīt līdzās aizmugurējai.
Britu desantnieki šādus velosipēdus izmantoja Normandijas desantā un pie Arnhemas 1944. gadā. Tomēr kompakts rāmis neatrisināja visas transportēšanas grūtības. Izmēģinot velosipēdu nolaišanu ar atsevišķu izpletni, triecienā mēdza deformēties riteņi. Vēlāk salocīto velosipēdu piestiprināja karavīram un pirms piezemēšanās nolaida zemāk.
BSA piemērs rāda, ka salokāma velosipēda vēsture neaprobežojas ar pilsētas satiksmi. Te būtiska bija nogādāšana, nevis vietas taupīšana dzīvoklī. Sarežģītā lietošana ierobežoja ieceres panākumus, bet saglabātie eksemplāri atklāj ļoti konkrētu konstruktoru kompromisu: saglabāt braucamu velosipēdu un vienlaikus padarīt to pārvadājamu.