Deivida Hona ceļš uz velosipēdu sākās citā inženierijas laukā. Viņš strādāja ar lāzertehnoloģijām, bet septiņdesmito gadu naftas krīzes laikā arvien vairāk domāja par pārvietošanos, kas mazāk atkarīga no degvielas. Pazīstama praktiska neērtība — velosipēda izjaukšana, lai to varētu pārvadāt — kļuva par sākumpunktu kompaktākai konstrukcijai. Hons pievērsās nevis vienai detaļai, bet visam jautājumam, kā velosipēdu savienot ar citiem ikdienas transporta veidiem.
Pēc vairāku gadu izstrādes 1982. gadā Kalifornijā tika dibināts Dahon. Tajā pašā gadā Taivānā tapa uzņēmuma pirmā rūpnīca. Ideja bija saglabāt velosipēda braukšanas funkciju, vienlaikus ļaujot to salocīt pārvadāšanai un glabāšanai. Šeit svarīga ir rāmja eņģe, taču arī vadības trosēm, stūrei un riteņiem jādarbojas abos velosipēda stāvokļos. Salocīšanas ērtumu veido visa konstrukcija, nevis viens iespaidīgs mehānisms.
Pirmie gadi parādīja, ka šāds risinājums uzrunā vairāk nekā tikai konstrukciju entuziastus: līdz 1985. gadam Dahon gada pārdošanas apjoms pārsniedza 10 000 velosipēdu. Hona stāsts izgaismo atšķirīgu skatījumu uz pilsētas braucienu. Ja velosipēdu ir vieglāk paņemt līdzi un nolikt nelielā telpā, tas var kļūt par daļu no maršruta, kurā mijas pedāļi, sabiedriskais transports un iešana kājām.