Veloinfrastruktūras garums pasaka, cik daudz ceļu ir izbūvēts, bet ne to, cik droši cilvēks jūtas visā braucienā. Eiropas Komisijas publicētajā apskatā par Īriju šī atšķirība kļūst īpaši skaidra: sievietes tur ar velosipēdu pārvietojas aptuveni uz pusi retāk nekā vīrieši. Lai saprastu iemeslus, Īrijas transporta infrastruktūras iestāde aptaujāja vairāk nekā tūkstoti sieviešu vecumā no 18 līdz 84 gadiem un papildināja atbildes ar intervijām un ceļojumu dienasgrāmatām.
Pētījumā izcēlās trīs savstarpēji saistīti faktori: personīgā pieredze, infrastruktūra un satiksme, kā arī kultūras normas. Vēlme braukt var būt, bet maršruts, kas pēkšņi beidzas pie sarežģīta krustojuma, liek izvērtēt risku no jauna. Tāpat velosipēdu josla, ko aizņem automašīnas, kartē joprojām skaitās josla, lai gan praksē braucējam jāizbrauc kopējā satiksmē. Aptaujas dalībnieces īpaši novērtēja apgaismotus, no automašīnām atdalītus un savienotus ceļus, sevišķi tumšākajās diennakts stundās.
Drošs tīkls nozīmē vairāk nekā vienu labu posmu. Ceļam jādarbojas no mājām līdz darbam, veikalam vai bērnu aprūpes vietai, ieskaitot pārejas un krustojumus. Vienlaikus infrastruktūra nevar viena pati atrisināt bailes no uzmākšanās, uzticēšanās trūkumu satiksmē vai priekšstatu, ka velobraukšana nav piemērota ikdienas darījumiem. Kad plānotāji vērtē ne tikai joslu kilometrus, bet arī to nepārtrauktību un to, kas tās izmanto, lēmumi var labāk atspoguļot reālos braucienus.