Helsingborgā veloinfrastruktūra nav tikai atsevišķs celiņš. Pilsētas apmēram 470 kilometru garais velotīkls savieno apkaimes ar apkārtējiem ciemiem, bet gājēju un velobraucēju tilts Varvsbron ved no centrālās stacijas uz jauno Oceanhamnen rajonu. Tā ir praktiska saikne starp velosipēdu, vilcienu, autobusu un prāmi. Ja pārsēšanās ir ērta, brauciens ar velosipēdu kļūst par daļu no ikdienas maršruta, nevis atsevišķu sportisku nodarbi.
Tomēr labs tīkls pats par sevi negarantē, ka cilvēki mainīs ieradumus. Sadarbībā ar Lundas Universitāti 300 pilsētas iedzīvotājiem uz sešām nedēļām deva iespēju izmēģināt braukšanu ar velosipēdu ikdienas ceļā. Pēc šī perioda aptuveni 80% dalībnieku turpināja braukt. Šis rezultāts rāda, cik nozīmīgs var būt zems slieksnis pirmajam solim: cilvēkam ir vieglāk pieņemt lēmumu, kad velosipēds jau ir pieejams un pieredzi var pārbaudīt savā maršrutā.
Pilsēta vienlaikus strādā pie drošas novietnes, bērnu veloprasmēm un savienojumiem ar kaimiņu pašvaldībām. 2025. gadā atklātais 5,5 kilometru ātrais velosavienojums no centrālās stacijas uz Larēdu ir viens šādas pieejas piemērs. Problēmas nav pazudušas: velosipēdu zādzības un satiksmes drošība joprojām prasa uzmanību. Helsingborgas pieredze ir interesanta tieši tādēļ, ka pilsēta vienlaikus būvē ceļus, uzklausa braucējus un mēra, vai jaunās iespējas patiešām tiek izmantotas.