Apmēram 1935. gadā Henrija V. Hemijera dēls Frederiks vēlējās velosipēdu, bet ģimenei Lielās depresijas laikā tā iegādei nepietika līdzekļu. Tēvs nolēma divriteni izgatavot pats. Šis nav stāsts par jauna modeļa laišanu tirgū: saglabātais velosipēds ir vienas ģimenes atbilde uz ļoti konkrētu vajadzību. Mūsdienās tas atrodas muzeja The Henry Ford kolekcijā un ļauj tuvāk aplūkot risinājumus, ko noteica pieejamie materiāli.
Rāmis tapa no cinkotām ūdensvada caurulēm un plakana tērauda. Konstrukciju satur skrūves un uzgriežņi, nevis metinājuma šuves. Arī riteņi veidoti no saliektām caurulēm, bet piedziņā ķēdes vietā izmantoti zobrati. Muzeja uzskaitē velosipēda svars ir aptuveni 70 mārciņu jeb 32 kilogrami. Šīs detaļas parāda, cik tālu Hemijers atkāpās no ierastās velosipēda uzbūves, lai mājās radītu braucamu priekšmetu.
Šodien šādu divriteni var aplūkot arī kā dizaina un sadzīves vēstures liecību. Tā svarīgākais aspekts nav vieglums vai ātrums, bet spēja izmantot to, kas bija pa rokai, laikā, kad pirkums nebija iespējams. Skrūvētie savienojumi, cauruļu riteņi un neparastā piedziņa atgādina, ka velosipēda vēsturi veido ne tikai rūpnīcu modeļi, bet arī cilvēki, kas paši meklēja ceļu pie diviem riteņiem.