Aptuveni 1894. gadā Minhenē izgatavotais Hildebrand & Wolfmüller ir viens no motociklu vēstures atskaites punktiem. To uzskata par pirmo motorizēto divriteni, kas sērijveidā tika piedāvāts plašai pircēju publikai. Ražotājs arī lietoja vārdu “Motorrad” — apzīmējumu, kas vācu valodā motociklam saglabājies līdz šodienai.
No mūsdienu motocikliem šī mašīna atšķīrās pašā piedziņas pamatā. Divcilindru motora klaņi bija savienoti tieši ar aizmugurējo riteni. Tas ir citāds risinājums nekā vēlāk par ierastu kļuvusī jaudas pārnese ar ķēdi, siksnu vai kardānu. Līdzās pazīstamai divriteņa silueta formai te redzama tehnika, kuras uzbūves noteikumi vēl tikai veidojās.
Šis agrīnais modelis palīdz saprast, ka motocikls neparādījās uzreiz tādā veidolā, kādu pazīstam tagad. Izgudrotājiem bija jāizlemj ne vien, kur novietot motoru, bet arī kā tā kustību pārvērst riteņa griešanās spēkā. Hildebrand & Wolfmüller tiešā piedziņa ir uzskatāms piemērs šim meklējumu laikam.