Velosipēdu izgatavošana Igaunijā sākās 19. gadsimta 90. gados. Sākumā nozari veidoja nelielas darbnīcas un fabrikas, kurās velosipēdus mēdza salikt no ievestām detaļām. Šāds modelis saglabājās arī pēc Pirmā pasaules kara: vietējā prasme bija vajadzīga, taču piegādes no ārvalstīm joprojām bija svarīga ražošanas daļa.
Pārmaiņas iezīmējās 20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē. Tallinā darbojās lielāki uzņēmumi, tostarp Saar un ETK, kas izgatavoja ne tikai gatavus velosipēdus, bet arī aploces, gultņu konusus un pedāļus. Tieši pāreja no montāžas uz detaļu ražošanu parāda, cik daudz dažādu amatniecības un rūpniecības prasmju slēpjas aiz šķietami vienkārša braucamrīka.
Otrais pasaules karš šo attīstību pārtrauca. No 1941. gada jaunu velosipēdu ražošana lielākoties apstājās, un daļa mazo uzņēmumu pievērsās remontam. Pēc kara nelielos apjomos ražošana turpinājās Säde fabrikā, bet ap 1950. gadu arī tā beidzās. Saglabājušies velosipēdi un detaļas šodien atgādina par reģionu, kurā riteņbraukšana reiz balstījās arī uz vietējo ražošanu.