Pēc 1974. gada naftas krīzes zviedru inženieru grupa pievērsās idejai par velosipēdu no šķiedrām pastiprināta plastmasas kompozīta. Tika iecerēts mainīt ne vien rāmja materiālu, bet arī veidu, kā velosipēdu izgatavo un nogādā pircējam. Ap 1980. gadu Itera Development Center sāka attīstīt iesmidzināšanas formēšanas procesā veidotu velosipēdu, kuru bija paredzēts pārdot plašākam tirgum.
Pirmie velosipēdi klientiem nonāca 1982. gadā izjauktā veidā, lai tos varētu salikt mājās. Šī pieeja atgādināja pašsaliekamu mēbeļu pārdošanu, taču ideja saskārās ar praktiskām grūtībām: daļā kastu trūka salikšanai vajadzīgo detaļu, plastmasas elementi mēdza lūzt, bet aizvietotājus bija grūti atrast. Jauna materiāla priekšrocības pircējam bija mazāk svarīgas par uzticamību un iespēju velosipēdu salabot.
Ražošana beidzās 1985. gadā pēc aptuveni 30 000 izgatavotu eksemplāru. Neizpārdotos velosipēdus vēlāk pārdeva Karību reģionā, kur plastmasas konstrukcija raisīja interesi vietās, kur metāla velosipēdus apdraud rūsa. Itera stāsts rāda, ka drosmīga materiāla izvēle pati par sevi vēl nerada veiksmīgu produktu: detaļu pieejamība, montāža un ikdienas izturība ir daļa no dizaina tikpat lielā mērā kā pats rāmis.