1968. gada pasaules čempionātā Imolā Keetie van Oosten-Hage bija tikko apritējuši 19 gadi. Šosejas brauciena finišā viņa taupīja spēkus līdz kopējam sprintam un izcīnīja savu pirmo pasaules čempiones titulu. Panākums nāca tikai divus gadus pēc sudraba medaļas iepriekšējā čempionātā, kur viņa startēja 17 gadu vecumā.
Imolas uzvara nebija vienas dienas izņēmums. Van Oosten-Hage vēlāk otro reizi kļuva par pasaules čempioni šosejā 1976. gadā, bet individuālajā iedzīšanā trekā ieguva četrus pasaules titulus. Viņas sasniegumi savienoja divas atšķirīgas prasmes: taktisku braukšanu lielā grupā un spēju vienatnē noturēt augstu tempu.
1978. gadā Minhenē viņa stundā nobrauca 43,082 kilometrus, uzstādot jaunu rekordu. Šie rezultāti tapa laikā, kad sieviešu riteņbraukšanai bija krietni mazāk starptautisku sacensību un vēl nebija olimpiskās šosejas programmas. Tāpēc viņas karjeras mērogu raksturo ne tikai uzvaru skaits, bet arī disciplīnu un iespēju robežas, kuras viņa pārvarēja.