1866. gada 20. novembrī Pjērs Lalmāns (Pierre Lallement) saņēma ASV patentu Nr. 59 915 par velosipēda konstrukciju. Dokumentā viņš norādīts kā parīzietis, kurš tobrīd uzturējās Ņūheivenā. Zīmējumā redzami divi riteņi vienā līnijā, tos savienojošs izliekts rāmis un sēdeklis virs tā.
Galvenā atšķirība no mūsdienu parasta velosipēda ir piedziņas vieta: klaņi piestiprināti tieši priekšējā riteņa asij. Ķēdes nav, un tas pats ritenis nodrošina gan kustību, gan stūrēšanu. Tādēļ pedāļu novietojums ir saistīts ar stūres pagriezienu — abas darbības konstrukcijā ir cieši savienotas.
Patents pievēršas arī mazākām detaļām. Pedāļi var pagriezties ap savu asi, bet zem tās izvietotā smagākā daļa palīdz noturēt plakano virsmu uz augšu. Sēdeklis balstās uz atsperes. Šie elementi rāda, ka līdzās pašai iespējai mīt pedāļus jau bija svarīga pēdas atbalsta virsma un braucēja ērtība.
1869. gada grāmatā par velosipēdiem publicētā gravīra ļauj šo konstrukciju aplūkot tuvāk. Tā ir liecība par posmu, kad pedāļi jau bija pārņēmuši kustības radīšanu, bet šodien ierastais piedziņas un stūrēšanas izkārtojums vēl nebija pašsaprotams.