1869. gada 17. februārī no Londonas Trafalgāra laukuma uz Braitonu devās trīs braucēji: Džons Meijals jaunākais, Čārlzs Spensers un Roulijs Tērners. Braucamrīks bija agrīns velocipēds, un ziemas ceļš nebija pielāgots riteņbraukšanai. Braitonas muzeja apkopotajā stāstā Meijals nosaukts par pirmo, kurš ar velocipēdu sasniedza pilsētu no Londonas. Mūsdienās šis maršruts šķiet pazīstams, bet toreiz pat pats brauciens bija eksperiments ar jaunu pārvietošanās veidu.
Mēģinājums nenotika bez priekšvēstures. Meijals bija iepazinis velocipēdu pēc tā demonstrācijas Londonas sporta zālē un izmēģinājis braukšanu pilsētas laukumos un parkos. Agrākā mēģinājumā doties uz Braitonu viņš pēc 17½ jūdzēm pie Redhilas spēku izsīkuma dēļ apstājās. Februāra braucienā viņš tomēr veica visas 53 jūdzes aptuveni 12 stundās. Muzeja apraksts min, ka atsevišķos posmos ātrums sasniedza astoņas jūdzes stundā.
Šis stāsts atgādina, cik daudz toreiz prasīja distance, ko šodien daudzi velobraucēji uztver kā vienas dienas izaicinājumu. Svarīgs bija ne tikai izturības pārbaudījums, bet arī pats fakts, ka ar jauno braucamrīku varēja doties starp pilsētām. Londonas–Braitonas ceļš vēlāk kļuva par populāru velo pasākumu maršrutu. Meijala 1869. gada brauciens rāda tā sākumu laikā, kad riteņbraukšanas paradumi, tehnika un ceļu pieredze vēl tikai veidojās.