Mākslas riteņbraukšanā velosipēds kļūst par vingrošanas rīku. Braucējs uz tā stāv, maina pozu un izpilda kustību virkni uz koka grīdas. Disciplīnas saknes meklējamas riteņbraucēju akrobātu priekšnesumos jau pirms 1900. gada. Pirmais pasaules čempionāts vīriešu individuālajā konkurencē notika Kopenhāgenā 1956. gadā; sieviešu individuālā kategorija pievienojās 1959. gadā. Mūsdienās sacensības notiek arī pāros un četru braucēju sastāvā.
Šeit neizmanto parastu šosejas velosipēdu. Īpašajam zāles velosipēdam ir fiksēts pārnesums attiecībā viens pret vienu, tāpēc ar to var ripot gan uz priekšu, gan atpakaļ. Sēdeklis un stūre veidoti tā, lai sportists varētu uz tiem nostāties; atbalsta vietas ir arī pie riteņu asīm. Atzīmētais braukšanas laukums ir 14 reiz 11 metri. Ierobežotā telpa liek precīzi savienot līdzsvaru, spēku un maršrutu, nevis vienkārši noturēties uz velosipēda.
Programma ilgst ne vairāk kā piecas minūtes. Sportisti iepriekš izvēlas figūras no aptuveni 120 kustību kataloga, un katrai ir noteikta sarežģītības vērtība. Šo vērtību summa veido sākuma punktu skaitu; tiesneši atņem punktus par kļūdām, kritieniem, pieskaršanos grīdai vai laika pārsniegšanu. Mūzika vērtējumu neietekmē. Tādēļ izšķiroša ir ne tikai drosmīga iecere, bet arī tīrs izpildījums: visgrūtākā kombinācija dod priekšrocību tikai tad, ja braucējs to spēj kontrolēt.