Septiņdesmitajos gados Japānas četrcilindru motociklu dzinēji kļuva arvien jaudīgāki, bet šasija un bremzes ne vienmēr attīstījās tikpat strauji. Šveicē šī atšķirība deva vietu nelielām konstruktoru darbnīcām. Viena no tām bija Moko, ko 1979. gadā Ebikonā izveidoja Hansjörg Hilti, Urs Scheidegger un Ernst Strahm.
Moko motociklu pamatā bija stingrs, parasti pilnībā hromēts centrālais cauruļveida rāmis. Komanda pielāgoja pārējās detaļas klienta vēlmēm, tostarp dakšas un sēdekļa risinājumu. Vienam agrīnam Moko Kawasaki 1000 varēja nomainīt visu aizmugures daļu, izvēloties vienvietīgu vai divvietīgu versiju.
Līdz 1988. gadam bija izgatavoti ap 280 Moko motociklu. Starp saglabātajiem piemēriem ir agrīnais Kawasaki 1000 un futūristiskais D01. Abi labi raksturo laikmetu, kad daži meistari negaidīja gatavu rūpnīcas risinājumu: viņi pārveidoja motocikla pamatu, lai tas labāk atbilstu jaudai un braucēja gaumei.