Treka velosipēds no malas šķiet neparasti vienkāršs: tam ir viens pārnesums un nav bremžu sviru. Aizmugurējais zobrats ir cieši savienots ar rumbu, tādēļ pedāļi griežas vienmēr, kamēr kustas velosipēds. Braucējs ātrumu mazina, pakāpeniski pretojoties pedāļu kustībai. Tas prasa iemaņas, taču ļauj turēt vienmērīgu ritmu uz velodroma, kur visi dalībnieki brauc vienā virzienā.
Velodroma slīpajās līknēs svarīgs ir arī attālums starp pedāļiem un segumu. Treka velosipēdam klaņu mezgls atrodas augstāk nekā daudzam šosejas velosipēdam, lai, nepārtraukti minot pedāļus, tie neaizķertu celiņu. Pārnesuma attiecība jāizvēlas pirms starta: brauciena laikā nav iespējas pārslēgties uz vieglāku pārnesumu. Sprinteri bieži izmanto klasisku saliektu stūri, bet individuālās iedzīšanas braucēji var izvēlēties aerodinamisku pozīciju.
Vienkāršā transmisija nenozīmē, ka sacīkšu velosipēds ir tehnoloģiski primitīvs. Rāmja forma, riteņu izvēle un braucēja poza ietekmē gaisa pretestību; dažādām disciplīnām piemērots aprīkojums atšķiras. Taču pamatprincips paliek redzams arī vēsturiskā treka velosipēdā: viens nepārtraukts spēka ceļš no pedāļiem uz aizmugurējo riteni. Šādu velosipēdu drīkst vērtēt tā paredzētajā vidē, nevis kā parasta pilsētas vai šosejas braucamā aizstājēju.