Kad velosipēds ar diviem vienāda izmēra riteņiem un piedziņu uz aizmugurējo riteni kļuva par pazīstamu transporta līdzekli, ķēde vēl nebija vienīgā piedāvātā izvēle. 1897. gadā uzņēmums Pope Manufacturing laida klajā Columbia velosipēdu ar vārpstas piedziņu. Muzeja krājumā saglabātais 1898. gada Columbia Model 60 atgādina, ka velosipēda konstrukcijas meklējumi turpinājās arī pēc tā sauktā drošā velosipēda nostiprināšanās.
Bezķēdes risinājuma pārdošanas arguments bija viegli saprotams: apģērbs nesaskartos ar eļļainu ķēdi. Piedziņas vārpstai ar koniskajiem zobratiem vajadzēja prasīt arī mazāk apkopes nekā ķēdei. Mūsdienu braucējam tas var izklausīties pēc praktiska uzlabojuma, tomēr laba ideja uz papīra vēl negarantē labāku braukšanas pieredzi vai pieņemamu cenu. Šis piemērs spilgti rāda, cik daudz velosipēda dizainā izšķir lietošanas ērtums kopā ar izmaksām.
Saskaņā ar muzeja aprakstu vārpstas piedziņa bija smagāka, zaudēja daļu jaudas un maksāja vairāk; agrīnie bezķēdes velosipēdi pircēju vidū neiedzīvojās. Tādēļ stāsts nav par aizmirstu brīnumtehnoloģiju, bet par drosmīgu alternatīvu, kurai bija jāsacenšas ar jau pazīstamu un pieejamu risinājumu. Vairāk nekā gadsimtu vēlāk šis mēģinājums palīdz saprast, kāpēc tehnisks jauninājums kļūst nozīmīgs tikai tad, ja tā ieguvums ir jūtams arī ikdienas braucējam.