Stacijas ērtumu velobraucējam nevar novērtēt tikai pēc tā, kas atrodas peronā. Brauciens sākas apkārtnes ielās: vai līdz stacijai iespējams nokļūt pa tiešu, paredzamu un drošu maršrutu? Piecpadsmit minūšu mierīgs brauciens ar velosipēdu aptver daudz lielāku teritoriju nekā tāda paša ilguma gājiens. Tas ļauj vilcienam kļūt par reālu izvēli arī cilvēkiem, kuri dzīvo tālāk no sliedēm.
Nākamais posms ir pati piekļuve stacijai. Velonovietnei jābūt tuvu ieejai un saprotami sasniedzamai no dažādiem piebraukšanas virzieniem; citādi pēdējais līkums ap lielu stacijas ēku var izjaukt ieguvumu no ātrā velo posma. Statīviem jāļauj droši pieslēgt rāmi un riteni. Rīgas Centrālās stacijas un vecpilsētas savienojums parāda, cik nozīmīga ir arī ielas šķērsošana: plats autosatiksmes koridors var būt šķērslis pat tad, ja galamērķis atrodas pavisam tuvu.
Ja velosipēdu paredzēts ņemt līdzi vilcienā, svarīgs kļūst ceļš no ieejas līdz peronam: bez nevajadzīgām kāpnēm, ar saprotamām norādēm un pietiekami ērtu pārvietošanos caur staciju. Šādi risinājumi palīdz arī cilvēkiem ar ratiņiem vai lielāku bagāžu. Trīs posmi — droša piebraukšana, novietne un pieejams perons — jāplāno kopā. Viens labs statīvs nevar aizstāt neērtu ielu, tāpat gluds veloceļš nepalīdz, ja tā galā nav kur atstāt velosipēdu.